Tag Archives: Latvija

Nevienlīdzība Latvijā

Ar prieku piedālos SSE Rīgas “Task Force on Reducing Inequality” pēc bijuša Zviedrijas vēstnieka Henrika Lendholma aicinājuma. Apakšā dažas domas par šo jautājumu.

Analizējot nevienlīdzību, ir nepieciešams atbildēt uz četriem svarīgākajiem jautājumiem (Stewart 2015):

  1. Kāda ir nevienlīdzība?
  2. Starp ko ir nevienlīdzība?
  3. Kad ir nevienlīdzība?
  4. Kur ir nevienlīdzība (Costa 2015)?

Pirmais jautājums nav jāskata saistībā ar individuālu darbu un sasniegumiem, kas balstās uz iespēju vienlīdzības ideju (Costa 2015), bet gan plašākā nozīmē, piemēram, attiecībā uz rasi, etnisko izcelsmi, dzimumu un sociālos aizspriedumus kā sociālās mobilitātes faktorus.   Turklāt politiskās varas asimetrijas tiesībās, sociālajās tiesībās, neveselīgas vides iedarbībā, minot tikai dažus, ir būtiskas nevienlīdzības dimensijas, kuras bieži ignorē, koncentrējoties uz sociālekonomisko nevienlīdzību (Therborn 2013, Berthe un Ferrari 2012, Costa 2015). Uz otro jautājumu jāatbild, izmantojot tādus jēdzienus kā horizontālā nevienlīdzība[1], starpsektoru nevienlīdzība[2] un kategoriskā nevienlīdzība. [3]

Trešais jautājums ir būtisks, jo ļoti bieži ekonomikas analīze neņem vērā laiku un vēsturi. Kā atzīmē Kosta (Costa 2015), sociālās struktūras ir ilglaicīgu vēsturisku procesu rezultāts. Ceturtajam jautājumam ir īpaša nozīme, jo pētījumi par nevienlīdzību pārsvarā ir vērsti uz reģionālu vai nacionālu mērogu. Tomēr nevienlīdzība jāapsver plašākā mērogā, ņemot vērā ekonomisko un varas attiecību strukturālās īpašības starptautiskā līmenī. Citiem vārdiem, nevienlīdzība ienākumos, ienākumu koncentrācijā, izglītības kvalitātē, sociālajā aizsardzībā, bezdarbā, dzīves apstākļos utt. starp valstīm, ko izraisa atšķirīgi attīstības un ekonomikas sarežģītības līmeņi, kas rada nevienlīdzīgas ekonomiskās un politiskās attiecības.

Ortodoksālā ekonomika pieņem, ka neattīstītajās valstīs ekonomiskās izaugsmes process palielinās ienākumu atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Tajā pašā laikā attīstītajās valstīs rezultātam vajadzētu būt pretējam, citiem vārdiem, ekonomikas izaugsmei vajadzētu radīt ienākumu konverģenci starp bagātajiem un nabagajiem. Šī ideja balstās uz Saimona Kuzneta (Simon Kuznets) 1955. gada rakstu “Ekonomikas izaugsme un ienākumu nevienlīdzība”. Lai gan viņš skaidri norādīja, ka “iespējams, rakstā ir 5 procenti empīriskas informācijas un 95 procenti pieņēmumu, dažus no tiem, iespējams, vēlamā uzdošana par īstenību” (Kuznets 1955: 26), ideja par to, ka vispirms jābūt izaugsmei un tad dalīšanai, neapšaubāmi kļuva par vissvarīgāko ekonomisko aksiomu, lai attaisnotu ienākumu koncentrēšanu un tādējādi nevienlīdzību.

Smalkāks skatījums ir ekonomistiem Paulam Rozenšteinam-Rodanam, Hansam Zingeram un Albertam Hiršmanam (Paul Rosenstein-Rodan, Hans Singer, Albert Hirschman), kuri uzskatīja, ka valsts ražošanas struktūra noteic, kā veidojas un tiek sadalīti ienākumi. Tādējādi ienākumu nevienlīdzība vai konverģence rodas valsts attīstības procesa, nevis ekonomikas izaugsmes rezultātā.[4] Tas nozīmē, ka attīstības modeļi, nevis tikai izaugsme pati par sevi, jeb veids, kādā valsts ekonomika diversificējas no lauksaimniecības un ieguves industrijas uz sarežģītāku ražošanas struktūru, ir labāki nākotnes ekonomikas izaugsmes, nabadzības līmeņa, sociālās labklājības (Bourguignon 2004; Ravallion 2004) un ekonomiskās nevienlīdzības prognozētāji.

Reālā pasaulē nepastāv tāda lieta kā tīrs brīvais tirgus vai pilnīga konkurence. Drīzāk ir dažādi ekonomikas regulēšanas veidi ar lielāku vai mazāku valsts iejaukšanos. Šo ekonomikas regulēšanas ietvaru nosaka politiskā līmenī, un tas savukārt noteic izaugsmes un attīstības modeļus. Tādējādi nevienlīdzības līmenis, tās dinamika un samazināšanas iespējas ir atkarīgas no valsts ekonomikas struktūras. Tas rodas politisku lēmumu rezultātā, kas noteic, lai gan ne pilnībā, ekonomikas attīstības procesu un rezultātā lielāku vai mazāku nevienlīdzību kādā ģeogrāfiskā telpā un noteiktā vēsturiskā laikposmā.

Citiem vārdiem, nevienlīdzība, tās iemesli un sekas ir jāanalizē, izmantojot daudzpusēju pieeju. Šajā rakstā galvenā uzmanība tiks pievērsta sakarībai starp ekonomikas sarežģītību un tās saikni ar sociāli ekonomisko nevienlīdzību Latvijā.

Nevienlīdzība Latvijā

Latvijas Džini koeficients pēc valdības pārdales ir 0,34. Pēc ESAO datiem tas ir nedaudz labāks nekā Lielbritānijai, Jaunzēlandei un Amerikas Savienotajām Valstīm un līdzīgs Spānijai, Grieķijai, Portugālei un Rumānijai. Tas ir rezultāts tam, ka valstij ir nozīmīga pārdales loma subsīdiju, pabalstu un citu sociālo atbalstu formā. ESAO dati rāda, ka pirms valsts pārdales darbības Latvijas Džini koeficients būtu 0,50, kas ir līdzīgs Meksikai. Tādējādi izmantojot tikai šo rādītāju, iznāk, ka Latvijas sabiedrība nav īpaši nevienlīdzīga. Latvijas Džini koeficients ir par četriem punktiem augstāks nekā vidēji E28, bet par deviņiem punktiem zemāks nekā Urugvajai (0,42). Rūpīgāka analīze liecina, ka Latvijā 10% bagātākiem pieder 25,6% no valsts izlīdzinātajiem ienākumiem. Tas nozīmē, ka Latviju nacionālā līmenī var uzskatīt par valsti ar zemu ienākumu nevienlīdzību, kā Beļģija un Japāna. Izmantojot 20:20 attiecības metriku, Latvijā ir mazāka nevienlīdzība nekā, piemēram, Lielbritānijā, lai gan tā ir lielāka nekā Skandināvijas valstīs.

Vēl viens veids, kā mērīt nevienlīdzību, ir bagātība. Šajā gadījumā Latvija tiek uzskatīta par valsti, kurā ir liela bagātības nevienlīdzība. Tas ir industrializācijas un ekonomikas sarežģītības, t.i., konkurētspējīgas attīstības trūkuma dēļ. Lielākā daļa labklājības Latvijā rodas no valsts līdzekļu piesaistīšanas, galvenokārt no privatizācijas, finanšu starpniecības un nekustamā īpašuma. Nekustamā īpašuma gadījumā tas ir saistīts ar zemes vērtības pieaugumu, kas nav saistīts ar investīciju un produktivitātes pieaugumu. Zemes cena palielinās tikai tāpēc, ka ir liels pieprasījums noteiktās vietās. Tā kā daudzi miljonāri ir vienkārši renti meklējoši aģenti, kuri kļuvuši bagāti, piesavinoties valsts īpašumu vai naudu vai palielinot nekustamā īpašuma vērtību, Latvijā ir divi būtiski nevienlīdzības faktori – īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu vai nē, un politika konkurētspējai starptautiskā līmenī ar zemām algām. Tieši šīs nevienlīdzības ir iemesls esošajam emigrācijas līmenim.

1. diagramma – Latvijas Lorenca līkme

Noskaidrojot aprēķinos, ka bagātības sadalījums Latvijā ir nevienlīdzīgs, nākamais solis ir izanalizēt, cik Latvija ir nevienlīdzīga salīdzinājumā ar citām valstīm. Tas ir nepieciešams, jo neviena valsts nav izolēta sala. Tā kā Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, to var uzskatīt par vienības daļu – tāda, kas arī ir nevienlīdzīga. Šādā perspektīvā augstākais neto bagātības rādītājs Latvijā bija 254,8 tūkstoši eiro, Beļģijas augstākais neto bagātības rādītājs bija 1407,5 tūkstoši eiro, Vācijas – 1284,2 tūkstoši, Igaunijas – 541,0 tūkstoši, citējot tikai dažus. Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomiskā elite starptautiskā salīdzinājumā ir nabadzīga. Tas pats attiecināms arī uz citiem rādītājiem – absolūtos skaitļos Latvijas neto bagatība ir daudz zemāka nekā citās Eiropas Savienības valstīs. Tas nozīmē, ka starptautiskajā sistēmā ir dziļa nevienlīdzība. Dažas valstis ir daudz bagātākas nekā citas un gūst lielāku labumu no brīvās tirdzniecības un brīvās kapitāla kustības.

1.tabula – Labklājības nevienlīdzība

Latvijas gadījumā to noteic ekonomikas sarežģītības trūkums. Ekonomikas sarežģītība ir “sabiedrības zināšanu mērījums, kas tiek pārtulkots produktos, ko tā ražo” (Hartmann et alli 2017:1). Citiem vārdiem, ekonomikas attīstība ir nepārtraukts sarežģītāku spēju kopu apgūšanas process, kas rosina pārmaiņas uz darbībām ar augstāku produktivitātes līmeni (Hidalgo un Hausmann 2009). Sarežģītākie produkti ir smalkas ķīmiskās vielas, mašīnas un metāli. Vismazāk sarežģīti produkti ir kokmateriāli, tekstilmateriāli, izejvielas un preces, kā arī vienkārši lauksaimniecības produkti (Felipe et alli 2011). Pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka ekonomiskās sarežģītības rezultātu pieaugums samazina ienākumu nevienlīdzību. Tas ir tāpēc, ka pastāv saikne starp valsts ražošanas struktūru un ienākumu nevienlīdzību, jo ražošanas struktūras ir dažādu faktoru rezultāts no institūcijām līdz izglītībai (Hartmann et alli 2017: 10-11).

1.attēls: Latvijas ekonomikas sarežģītība: eksports 1995 – 2016 un eksports 2016. gadā

2.attēls: Zviedrijas ekonomikas sarežģītība: eksports 1995 – 2016 un eksports 2016. gadā

Avots: Ekonomikas sarežģītības atlants, Hārvardas Universitāte

Latvijā ir viens no zemākajām ekonomikas sarežģītības līmeņiem Eiropas Savienībā. Latvijas neto eksports ir viens no vismazāk sarežģītajiem, galvenokārt tie ir kokmateriāli, lauksaimniecības produkti un preces (sk. 1.attēlu iepriekš). Tajā paša laikā Zviedrijai ir viena no pasaules sarežģītākajām ekonomikām (sk. 2. attēlu), un tā ir viena no vistaisnīgākajām pasaules valstīm. Šajā gadījumā ir pilnīgi skaidra saikne starp ekonomikas sarežģītību un sociālo, labklājības, ienākumu, izglītības kvalitātes u.c. līmeni. Taisnīgi secināms, ka valstis ar augstu ienākumu līmeni eksportē sarežģītākus produktus, savukārt valstis ar zemu ienākumu līmeni ir galvenie mazāk sarežģītu produktu eksportētāji (Felipe et alli 2011).

Kopš neatkarības atgūšanas no Padomju Savienības Latvijas ekonomikas politika ir sekojusi piecām galvenajām paradigmām. Pirmkārt, valstij būtu minimāli jāiejaucas ekonomikā, tādējādi ļaujot attīstības procesam notikt pašam par sevi. Otrkārt, Latvijai ir jāattīsta banku darbība, tranzīts, tūrisms, lauksaimniecība un kokmateriāli kā galvenās ekonomikas nozares, jo Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir dabiska priekšrocība, un tāpēc, ka šīs nozares ir vieglāk attīstīt nekā ražošanu. Izņemot banku darbību, šajās nozarēs ir zems ekonomiskās sarežģītības līmenis.

Treškārt, biznesa attīstības finansēšana gandrīz pilnībā tika nodota privātajām bankām. Tā kā privātās bankas nopietni uztver risku, jo to bizness ir nopelnīt nevis zaudēt naudu, finansējot jaunus uzņēmumus un dinamiskus uzņēmumus, tad riskantās nozares kļuva par problēmu. Rezultātā tās pašas primitīvās un nesarežģītās nozares tiek finansētas, kamēr potenciāli kompleksi uzņēmumi nesaņem pietiekamu atbalstu. Ceturtkārt, darba tirgus tika reformēts, lai panāktu lielāku tirgus elastību, kā rezultātā samazinājās algas, t.i., cilvēki kļuva nabadzīgāki un nevienlīdzīgāki, kas ir viens no galvenajiem faktoriem starptautiskās konkurētspējas panākšanai. Tā kā algas ir zemas, uzņēmumiem nav motivācijas modernizēt un aizstāt darbaspēku ar kapitālu, tādējādi ražīgums salīdzinājumā ar citām valstīm ir zemāks.

Piektkārt, iepriekšējie punkti attīstīja “rentes” kultūru valstī. Ļoti bagāti ir tie, kas varēja iegūt renti no kādiem zemes gabaliem, vai tas būtu mežs vai nekustamā īpašuma aktīvi un to vērtības pieaugums. Arī ar kādu aktīvu, parasti no valsts, iegūšana un pārdošana kādam citam, parasti ārvalstu investoriem. Īsumā Latvijas ekonomikas politika no neatkarības atjaunošanas brīža ir veicinājusi nesarežģītas ekonomikas izveidošanu, kā tas redzams 1. attēlā. Rezultātā nav izstrādāta industriālā politika, kas dotu norādes valsts pārvaldes atbalstam uzņēmējdarbības attīstībai sarežģītās nozarēs.

Rīcībpolitikassekas

Sarežģītāku ekonomikas nozaru attīstīšana ir vienīgais veids, kā pastāvīgi samazināt nevienlīdzību visās tās dažādajās formās un izpausmēs. Tas jādara, palielinot gan valsts, gan privātā sektora līdzdalību valsts attīstības procesā. Pirmais solis būtu izstrādāt un ieviest valsts attīstības stratēģiju. Nākamais solis ir stimulēt inovācijas. Sarežģītas ekonomikas saglabāšana nav rezultāts kādas ekonomikas nozares, ražošanas tehnikas vai kāda konkrēta produkta ražošanas zināšanai. Tas tiek darīts, radot pastāvīgu spēju radīt jaunas produktīvas kombinācijas, procesus un produktus un vadot inovāciju procesu. Trešais solis ir koncentrēt visus valsts kontrolētos resursus, tostarp Eiropas fondus konverģencei un strukturālajai attīstībai, lai attīstītu nozares ar augstu ekonomisko sarežģītību.

Ceturtkārt, valstij ir jāizveido programmas ar privātām bankām, lai garantētu, ka jaunie uzņēmumi un uzņēmumi ļoti sarežģītās nozarēs saņem pietiekamu finansējumu ar zemām procentu likmēm. Piektkārt, ir jāveic visas nepieciešamās reformas, lai piesaistītu ārvalstu investorus, kuri vēlas izveidot Latvijā ražošanas rūpnīcas un pētniecības telpas. Fiskālās politikas pasākumi un citi stimuli, kas darbojas banku un tranzīta jomā, bieži vien nav vislabākie augstas sarežģītības nozaru attīstības atbalstam. Sestkārt, sadarbībā ar privāto sektoru ir jāsāk pārkvalifikācijas programmas uzņēmējiem, darbiniekiem un ierēdņiem. Septītkārt, ir nepieciešamas programmas sociālās nevienlīdzības mazināšanai, kamēr notiek attīstības process.

[1] Horizontāla nevienlīdzība ir starp konkrētām sociālām grupām, kuras noteic pēc rases, etniskās izcelsmes, reliģijas, reģionālās kultūras utt. (Stewart 2015: 270).

[2] Starpgrupu nevienlīdzība rodas dzimumu, rasu un šķiru mijiedarbības rezultātā. Dažas pieejas pieņem jebkuru citu dažādu kategoriju kombināciju (Anthias 2012).

[3] Kaut arī kategoriskās atšķirības tiek uzskatītas par atsevišķu talantu vai darbību variāciju rezultātu, patiesībā tās vairāk atbilst dihotomijām, piemēram, melns / balts, vīrietis / sieviete, pilsonis / ārzemnieks, musulmanis / kristietis, nevis individuālām pazīmju, tieksmju vai snieguma atšķirībām (Tilly 1998: 6-7).

[4] Šajā rakstā attīstība un izaugsme tiek saprasta Šumpētera teorijas izpratnē.

Facebooktwittergoogle_pluspinterestlinkedinmail